Viens gudrs krievu cilvēks 90. gadu sākumā teica, ka Latvija, izpārdodot, pazaudējot savus īpašumus, varot tā pazaudēt arī savu valodu. Tagad šis process  jau pieņēmies spēkā. Krieviem piederošos īpašumos latviešiem darba vietu nav, tur nav arī valsts valodas. Bet parakstu vākšanas kārtība ir pārbaudīta: nebūs zīmoga pasē – nebūs algu izmaksas, nebūs arī darba vietas.

Ja Dz.Kolāts, E.Liniņš, M.Antonevičs, K.Seržants  no tā visa kaut ko zinātu, tad raidījumam būtu cita ievirze – kā ar īpašumtiesību maiņu valsts valoda tiek izspiesta no biznesa vides un sadzīves. Bet politiķi kā jau ceturtā suga līdz šim ir bijuši mazspējīgi. Par nožēlu, žurnālisti ir tikpat nezinoši. Un tādēļ kārtējo reizi – garām būtībai un realitātei.  Dz.Kolāta izbrīns par savākto parakstu daudzumu liecina par naivumu, vientiesību un slinkumu.  Ar tādām (nacionālām) īpašībām var uzstāties šovmeņi, tusiņu organizatori. Tādus redzot un aicinot uz TV, ir jāpako koferi, kas arī diemžēl notiek.

Kā saprast to, ka, nododot lietas, mums šo pieņemšanu nerāda? Pat slēpj. Tādēļ, lai saprastu, mūsu uzdevums ir, lietas pieņemot, pašiem visu atklāt, censties noskaidrot patieso situāciju, izprast notiekošā cēloņsakarības, lai turpmāk pozitīvi ietekmētu un virzītu notikumus. Diemžēl mūsu tautai šādas izzināšanas vilkmes bieži ir pietrūcis, sevišķi tā saucamajiem spices ļaudīm, jo sevišķi Saeimas deputātiem. Tādēļ, cenšoties godprātīgi, kārtīgi pieņemt lietas paši arī visu meklējam. Arī atrodam. Lai visiem būtu saprotams, rīkojamies ar skaitļiem. Iedzīvotāju skaits Latvijā ļoti svarīgajā 1992.gadā bija 2643000 cilvēku. Pēc tautas skaitīšanas datiem 1988. gadā -2420790 cilvēku. Sešu gadu laikā izzuduši 222210 iedzīvotāji jeb 37065 cilvēku gadā. Kur tad palikuši pārējie? Izzuda, Latvijas Ceļam vadot valsti. Loģiski, ka tad radās jauna partija, kuras logotipā – trīs cilvēciņi. Partija solīja, ka astoņu  gadu laikā, tas ir, līdz 2006. gadam radīs Latvijā tādus apstākļus, ka vidējā ģimenē varēs izaudzināt un izskolot trīs bērnus. Tā vietā, lai varētu realizēt šo vērienīgo programmu, uz kuru cerēja arī politiķi Zviedrijā, Latvijā, Krievijā, lai mūsu pieredzi pielāgotu savām demogrāfijām, tās pasludinātāja Tautas partija veicināja valsts  nozagšanas, korumpēšanas procesu. Rezultātā izzuda tautas uzticība valsts vadībai, iestājās pagrimums un krīze. Paldies Augstākajiem spēkiem, ka Tautas partija tika novākta no politiskās skatuves. Tās trīs bērnu programma skaitļos izskatās šādi:

1998.g. – 2,4 cilvēku;

2011.g. – 1,9 miljoni cilvēku.

13 gados vēl nozuduši 520790 cilvēku, vidēji 40060 cilvēku gadā. Tāda nu skaitļos ir mūsu Latvija pēc 10.Saeimas darbības. 10.Saeimas komandieris lietas nenodod, pati jau aktīvi piedalās jaunā  politiskā riestā. Esam paši spiesti meklēt un analizēt lietu būtību un cēloņsakarības, jo politiķiem šobrīd ļoti nozīmīgi ir tikt  atkal pie siles. Mēs pieņemam un nofiksējam redzēto. Valsts statistikas pārvaldē š.g. 1.augustā ir reģistrēti 2,13 miljoni iedzīvotāju, bet tautas skaitīšanas komisija ziņo par 1, 9 miljoniem, precizēšot pēc astoņiem mēnešiem. Tāpēc arī vadāmies pēc tā, kas ir – 1,9 miljoni iedzīvotāji.

Tālāk mums jāpieņem Latvijas teritorija. Cik no mūsu valsts kopējās platības -64589 kvadrātkilometri – jau pieder ārzemniekiem un kāda ir to pieauguma dinamika? Diemžēl statistikas pārvaldē tādu datu nav. Tur norāda, lai griežas Valsts Zemes dienestā. Arī tur neesot šāda kopsavilkuma, jārakstot iesniegums un tad VZD sākšot skaitīt un summēt ārzemniekiem piederošos ha. Bēdīgi, pat ļoti bēdīgi. Ārkārtas parlamenta vēlēšanas, deputāti kā nespējnieki atlaisti un nav pat bijis pieprasījuma atskaitīties par zemes izpārdošanu ārzemniekiem. Lūk, šeit jau ir tā ceturtā suga vai arī švakās galviņas, vai Somijas vērtējumā- invalīdi. Vēl jo drausmīgāk, premjera amata kandidāts no VL/TBLNK Gaidis Bērziņš nupat aptaujā atbildēja, ka Latvijas teritorijā ir 3000 kvadrātkilometri. Tā jau ir tā minētā tumsonība, kas saplauka pēc 1991.gada Latvijā, tagad par to smejas krievi. Tāpēc nesaudzīgi jāizsvītro no vēlētāju biļeteniem šādi dinozauri, jāpaver ceļš jaunajiem politiķiem. Pēc ezoteriskas likumiem 2017.gadā pilnīgi ir jāatjauno mūsu valsts elite. Visi minētie skaitļi parādīja, ka netalantīgi līdz šim ir bijuši Saeimas priekšsēdētāji, citiem vārdiem – valsts likumdošanas izlases kapteiņi. Nekas tamlīdzīgs nevar notikt , netiek pieļauts sporta izlasēs un treneru sastāvos. Lūk, politikā gan tā var notikt! Paraksimies dziļāk, papētīsim procesus sīkāk! No kurienes tas nāk – no partijām, no tautas? Nē, tas nāk no Saeimas, no valdības, tālāk jau seko Latvijas banka, finanšu uzraudzības komisijas, no augstskolu rektoriem, pasniedzējiem, pedagogiem. Vārdu sakot, no tiem, kas katru dienu uzstājas klases un auditorijas priekšā. Tas redzams arī TV un dzirdams Latvijas radio. Neviens no viņiem nesludina un nemāca ārzemju pieredzi. Nesludina un nemāca pasaules prakses pieredzi, kas Latvijai bija pēc 1991.gada. Valstī nav pat pasludināta iedzenošā attīstība, jo visas mums nepieciešamās aktivitātes un darbības pasaulē jau ir bijušas, notikušas un realizētas pirms 80, 50, 30 gadiem. Tikai mūsu mācībspēki neko no tā nav mācījušies. Mēs taču minējām, ka no 1960. gada līdz 1990. gadam viss pagājis tukšgaitā, jo bijām slinki un tizli.

Muļķu zeme vai muļķu Saeima?

Vilis Krištopāns, būdams Satiksmes ministra amatā, 20. gadsimta beigās Latviju nosauca par muļķu zemi. Bija, kas toreiz apvainojās, daudzi taisnojās, bet izvērtējuma, kā parasti, nebija. 21.gadsimtā Ārlietu ministrs Artis Pabriks domā un saka, ka tie, kas strādā par 100 latiem mēnesī, ir muļķi. Tātad muļķības valstī laika posmā starp Krištopāna un Pabrika ministrēšanām ir pieaugušas kā sniega pikas. Cik pieaugušas? Tik vareni pieaugušas valsts augšgalā un tik smagas palikušas, ka valstij draudēja izaugsmes apstāšanās. Tādēļ to tauvā paņēma, sāka vilkt un velk SVF. Tātad Krištopānam bijusi taisnība, gudro zeme taču nebūtu kādam jāvelk. Muļķības un neizdarības kopš Krištopāna laikiem ir arvien pieaugušas, centrējušās dažādās partijās, nozarēs un iestādēs, vienlaicīgi summējušās televīzijas un radio pārraidēs, līdz sabiedrībā iestājās pagrimums, pēc tam arī visā valstī krīze. Jebkurā sistēmā pagrimumu vienmēr izraisa augšas – vadības un spices ļaudis. Viņu muļķībām, kļūdām, savtīgām iniciatīvām un neizdarībām ir milzīgs īpatsvars, bet sekas ir bēdīgas, pat katastrofālas. Ministri arī ir spices ļaudis. Tā ir arī abu iepriekš minēto ministru vaina, ka Latviju velk tauvā SVF un ka daudziem cilvēkiem šeit ir jāstrādā par 100 Ls mēnesī, šobrīd jau par 75 Ls mēnesī. No kuģiem ar sliktiem kapteiņiem apkalpes vīri bēg prom. No valstīm ar sliktu, vāju, korumpētu pārvaldi ģimenes brauc prom.

Vai kuģis var būt labs, ja uz komandtiltiņa ir muļķi? Smiekli nāk, vai ne? Vai valsts var būt laba, ja tās komandposteņus – parlamentu, ministrijas, aģentūras un redakcijas – pārņēmuši muļķi? Tad gan vairs smiekli nenāk. Kāpēc? Tāpēc, ka tad jau jāsāk domāt par izdzīvošanu, jādomā par emigrāciju. Tā nav joka lieta. Tādās mazās sistēmās kā kuģis, kā lidmašīna muļķus no vadības ātri novāc, jo viņu muļķība un kļūdas, avārijas un katastrofas kļūst uzreiz redzamas, zināmas visai pasaulei. Ar valsts pārvaldi nepavisam tas nav tik acīm redzami. Tur ilgstoši var notikt nejēdzības, tās tiek attaisnotas ar tautas un nācijas īpatnībām, pagātnes mantojumu vai spožumu un tiesas sistēmas nevarību. Pie tam ilgstošumu nodrošina tik varens faktors kā valsts budžets.

Bet uz kuģa neviens kapteinis nav tik infantils, ka savas kļūdas un paviršības attaisnos ar to, ka apkalpe ir slinka un neizdarīga. Taču, lūk, mūsu valstī Saeimas deputāti, kā arī ministri, žurnālisti un redaktori sludina – kāda tauta, tādi deputāti. Tā vairs nav pat muļķība, bet pilnīga politiska putra, kas liek un spiež cilvēkus pamest Latviju. Mūsu žurnālistu muļķība un vaina šeit milzīga. Viņi jau sevi atzina par aunu baru.

Turpināsim šķetināt pavedienu, kāpēc šodien, 21.gadsimtā, cilvēki turpina braukt projām no Latvijas, no lauku rajoniem, īpaši no Latgales. Cēlonis ir klasisks un 200 gadus vecs, tikai Latvijā par to nevienam nav sajēgas, jo sevišķi politiķiem un tā saucamajai Lauksaimniecības akadēmijai. Latvijā laukos katastrofāli trūkst vilcējspēka. Tāpēc šobrīd laukus nevar apstrādāt, zeme jāpārdod ārzemniekiem, mājas jāpamet. Tā noticis un notiek visā pasaulē, ja nav spēcīga vilcējspēka. Nekas tas nav jauns. 19. gs. beigās cariskajā Krievijā, parlamentārajā Kanādā, pučistiskajā  Argentīnā, pat akmeņainajā Zviedrijā par vilcējspēku laukos daudz rūpējās tieši valsts. No Latvijas uz Sibīriju izceļojošie zemnieki likuma kārtā tika nodrošināti ar vilcējspēku zemes apstrādei. Šodien, 2011.gadā, Latvijā daudzi zemnieki vēl turas uz 70-tajos gados ražotajiem traktoriem. Pavasarī daži pat izvilka no nojumēm un saremontēja 1968.gadā 1961. gadā ražotos traktorus. Nevienā Latvijas augstskolā nav pasniedzējiem smadzeņu, nevienā bankā nav naudas, nevienam deputātam un ministram nav tādu prāta spēju, lai Latvijā paši sāktu ražot lauksaimniecības tehniku zemniekiem, no sākuma kaut vai no ārzemēs ražotajām detaļām salikt kādu traktoru, motobloku, šķeldotāju. Kas liedza I.Godmanim, Šķēlem, Kalvītim bijušajā lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā ierīkot valsts traktoru izlaidi? Diemžēl arī šobrīd nevienam 11.Saeimas deputāta kandidātam nav joprojām sajēgas par klasisko vilcējspēka faktoru lauksaimniecībā. Ko tas nozīmē? Gan muļķu zemi, gan muļķu Saeimu. Krištopānam taisnība. Ja tā, tad jābrauc prom. Pats Krištopāns kopā ar Šķēli nobloķēja Ainažu ostas izbūvi. Līdz ar to kavējās visa šī rajona attīstība, pazuda darba vietas, arī sadarbība ar igauņiem un somiem. Tātad – arī muļķīga rīcība, tikai augstāka ranga, ar varu apveltīta. Arī šāda rīcība bremzē valsti, spiež braukt projām iedzīv

Tālāk raksim to augšā, ko mums nerāda, slēpj deputāti, nododot lietas. Proti, par naudas lietām, precīzāk, par to, kas notika no 1991.gada līdz 2011.gadam. Naudas jautājumi ir tie, kas daudzus nobendēja un simtiem tūkstošus aizdzina no valsts. 1992.gads. Mēs bijām stipri garā kā vēl nekad, tikpat pacelti kā 1960. gadā. Un 1961.gadā. Valstī oficiāli 2,643 miljonu cilvēku. Pasaules šaha olimpiādē kopvērtējumā izcīnījām 5. vietu. Kad vēl tā būs – piektā rindiņa pasaules kvalifikācijā? 1993.gada 5.marts. Tiek ieviests Latvijas lats attiecībā 1:200 rubļiem, repšiem. Reālais stāvoklis prasīja tā: 1:50 rubļiem jeb 1 USD = 0,50 Ls. Tagad mēs dzīvotu citā valstī. Varēja jau vēl ciniskāk-1:300, tad būtu kā Moldāvijā 1:500 rubļiem. Dzīves līmenis būtu kā Uzbekistānā. Pēc naudas komitejas – Godmaņa, Repšes, Kehra -aplamās, absurdās aritmētikas – valstī ik gadu sāka nozust ap 37000 cilvēku. Kooperācija bija ļoti apgrūtināta, jo valdīja banku un naudas terors. Strauji pieauga pašnāvību skaits.

Tajā pašā laikā jaunā Slovēnija arī ieviesa savu nacionālo valūtu: 1USD:200 taleriem. Pavisam cits elastīgums. Nesalīdzināms elastīgums pret mākslīgi uzskrūvēto latu. Slovēnijā sākās uzplaukums, pieauga iedzīvotāju skaits. Nejēdzīgo, mākslīgo Latvijas lata kursa un galveno baņķieri E.Repši sāka slavēt ārzemnieki un starptautiskās finansu organizācijas – bija kārtējā valstī radītā ļoti neefektīva finansu sistēma, toties izdevīga citām valstīm. Latvijas labējie politiķi, tautfrontieši uzreiz saauga ar komercbankām, sāka tās lobēt, slavināt, ieguldīt tajās visus valsts un pašvaldības līdzekļus, lai bankas varētu dzīt burbuļus, lai visur dominētu naudas vara, lai ārpus Rīgas valdītu tukšums. Tādēļ arī no 1993. gada līdz 1998.gadam tauta izmira ar ātrumu 37000 cilvēku gadā.

1998. gads. Nāca pie varas jauna partija ar saukļiem – radīt valstī astoņos gados apstākļus 3 bērniem vidējā ģimenē. Tas bija ļoti aktuāls, perspektīvs virziens. Par to Tautas partijas 3 bērnu programmu runāja Zviedrijā, Somijā, Vācijā, Krievijā. Uz to cerēja – sekot Latvijas paraugam, lai pēc tam to pielāgotu savās zemēs, Bet nekā – pilnīga taisnība Krištopānam. Reizēm jābrīnās, kā vispār var salasīties vienkopus un apvienoties, un piereģistrēties partijās tik daudz neko nejēdzošu cilvēku! Pie tam ne jau iebraucēji, bet latvieši, kuri nesaprot, kas ir demogrāfija, nesajēdza, ka jau 1998.gadā bija jāaicina speciālisti, jāsāk izstrādāt kādas 6-8 apakšprogrammas. Šeit, lūk, izpaudās muļķu tauta konkrētos cilvēku uzvārdos, kuri bija TP sarakstos, jo sevišķi deputātos un ministros 7.,8.,9. Saeimā un Ministru kabinetā. Nu kur nu vēl stulbāk un bezatbildīgāk! 12 gadus nerisināt demogrāfijas jautājumu. Tikai tad, kad 2010.gadā Saeimā ienāk jaunie no apvienības Visu Latvijai, viņiem uzstājot, beidzot Saeimā tika izveidota apakškomisija demogrāfijas jautājumos. Ciniski ir tas, ka šajā 12 gadu periodā, kopš Tautas partija izveidoja un pasludināja 3 bērnu programmu, iedzīvotāji izzuda ar vēl lielāku ātrumu no Latvijas, proti, 40000 cilvēku gadā. Tas jau ir muļķu zemes sindroms, visu šeit dzīvojošo latviešu kopmuļķība. Lai ikviens varētu noskaidrot savu muļķību, izrakstīsim stabiņā katrs par sevi , par ko esam balsojuši no 1993.gada līdz 2010.gadam.

Mana bilance ir šāda:

1993.gadā-5 .Saeima-Kristīgie demokrāti

1995.gadā-6. Saeima-TB

1998.gadā-7.Saeima LSDSP

2002.gadā-8.Saeima-Jaunais laiks

2006.gadā-9.Saeima-ZZS(lai iekļūtu V.Lācis)

2010.gadā-10. Saeima-Visu Latvijai

Manā skatījumā Latvijā nav LC, TP, Šlesera partijas. Briesmīgi bija turpmākie notikumi – Tautas partija nemaz nedomāja izvērst un realizēt 3 bērnu programmu. Tas bija pilnīgi skaidrs jau 1998.-2002.gada perioda, kad vēl trešo reizi vadīja valdību Šķēle. Četri gadi – tādam bija jābūt reāli TP mūžam politikā. Ja nebūtu šeit muļķu tautas, ja kaut cik ar atmiņu un domāšanu daudziem būtu kārtībā, tad par cinisku vēlētāju krāpšanu TP 2002.gadā vairs neiekļūtu Saeimā. Līdz ar to nebūtu A.Kalvīša ar treknajiem gadiem saistīto visatļautību un varas cinisma. Lielais Vilis jau kā gaišreģis –tauta patiešām balsojot bija naiva, muļķīga un bezatbildīga, daudzās mazās, it kā nevainīgās muļķības saplūstot izveidoja politisko pļuru, kas iztukšoja Latviju.

Tad nāca zviedri, pēc 2004.gada sākās Zviedrijai piederošo banku kapitāla ekspansija Latvijā. Zviedriem pievienojās Parex un citas vietējās bankas. Tām ļoti palīdzēja 2000.gadā izveidotā FUKTOK-Finansu un kapitāla tirgus uzraudzības komisija.    Pareizāk sakot, tā neko neuzraudzīja. Bankas sajauca, samiksēja aizņemto īstermiņa un ilgtermiņa ārzemju noguldītāju naudu un pēc tam pēc saviem noteikumiem tos izsniedza ilgtermiņa hipotekārajos kredītos Latvijas iedzīvotājiem. Ko darīja FUKTOK , Latvijas Banka, Finanšu ministrija? Noraudzījās, neiejaucās, liberalizējās un solidarizējās ar ārzemju kapitālu. Tas ir tikpat kā slimnīcā sajaukt dažādas grupu asinis un liet tik iekšā slimniekiem. Tāda noziedzīga politika pret Latvijas iedzīvotājiem tika  vērsta finanšu sistēmā. Maksa par to- 40000 iedzīvotāju zudums ik gadu. Pa vidu vēl saukļi – gāzi grīdā, tērēsim uz nebēdu! Tas novedis pie tā, ka bankas atņēmušas Latvijas iedzīvotājiem daudzus tūkstošus, īpašumus, dzīvokļus, mājokļus, ražotnes un ciniskā kārtā 9., 10. Saeima pieļāvusi, ka šo atsavināto īpašumu parādi uzkrauti un atstāti bijušajiem īpašniekiem. Tā ir ekonomiskā varmācība pret Latvijas tautu, ko īsteno ārzemju kapitāls ar Saeimas, MK, LB un FUKTOK  aktīvu un tagad pasīvu līdzdalību. Par to, ka Saeimas , valdības, LB un visa Latvijas finansu sistēma  ir mazspējīgu cilvēku kopums jeb ceturtās sugas līmenī, nepārprotami liecina tas fakts, ka 20 gadu laikā nav Latvijas valstī ne Valsts Attīstības bankas, ne Valsts Kredītbankas. Tas ir kauns, lāsts, negods, vājo prāta spēju un iztapības apliecinājums ārzemju kapitāla īpašniekiem, sākot no Latvijas valsts prezidentiem, LB prezidentu, Saeimas deputātiem un ministriem, līdz visu augstskolu pasniedzējiem un vidusskolas ekonomikas skolotājiem, kā arī visai Latvijas izglītības sistēmai.

Kopsavilkums

1. Kuģis vispār nav remontēts – Konstitūcija nav reformēta.

2. Kuģa vadītāju atlases sistēma novecojusi. Neefektīva, Saeimas vēlēšanas sistēma tikai pēc partiju principa neefektīva, kalpo par barotavu partijām un pazudina valsti.

3. Kuģis ir caurs virs ūdenslīnijas, no tā iztek resursi, nozūd apkalpe, valstī nav drošības sistēmas, pie kā pieturēties.

4. Uz kuģa ir pirāti, kas noņēmuši apkalpes locekļiem mantu un prasa maksāt līdz mūža beigām – nav likuma par brīvlaišanu no ārzemju un pašu bankām.

5.Uz kuģa nav resursu un materiālu, lai aizlāpītu ciet caurumus – nav Valsts kredītbankas, nav Valsts attīstības bankas.

6.Uz kuģa nav mazo mehānismu un ierīču – valstī , īpaši laukos, Latgalē nav vilcējspēka.

7.Uz kuģa valda nauda un šovs – valstī nav nulles deklarācijas, komandtiltiņš tika formēts no šovlokomotīvēm jeb politiskām  drezīnām – komponistiem, māksliniekiem un patēriņa dzīves veida sludinātājiem un veicinātājiem.

8.Kuģa apkalpe sašķelta, noslāņojusies, nav kopēja skatījuma uz pagātnes notikumiem- valstī nav lustrācijas likuma.

9.Kuģa kapteiņi salīdzinājumā ar citu kuģu kapteiņiem – mazspējīgi, slinki, nolaidīgi partiju ielikteņi ceturtās sugas līmenī.

10.Kuģa apkalpe visumā ir ievērojami samazinājusies par 26%, līdz ar to komandtiltiņš – Latvijas Saeima – ir jāsamazina līdz 75-80 deputātiem.

Tādu mēs pieņēmām kuģi –Latviju, tik daudz mums būtu jāpadara nākamajos trijos gados. Attīstītās valstis sasniegušas savu līmeni, jo pašaizliedzīgi strādājis komandtiltiņš – parlaments un valdība. Uz kuģa „Latvija” 20 gadus tas nav bijis. Priekšā paši izšķirošākie gadi – 2013., 2014.gads, jo  atkal būs 22 gadi , kopš atgūta neatkarība, kas tika zaudēta 22 (1918-1940) gadus pēc pirmās brīvvalsts.

Mēs, vecākā paaudze, atceramies, cik nelaimīgi jutās cilvēki sliktos kolhozos. Bija vietas un teritorijas, kur slikti, nolaisti kolhozi eksistēja gadu no gada. Kāpēc? Tāpēc, ka par priekšsēdētājiem gadu desmitiem bija netalantīgi, nepiemēroti cilvēki- komunistiskās partijas ielikteņi. Viņus atsūtīja, norīkoja, ielika vadošos amatos bez jebkādas kopsakarības ar viņu spējām un talantu vadīt, organizēt kolhoza darbu. Šodien tādi paši ielikteņi daudziem padarījuši dzīvu grūtu Latvijas brīvvalstī. Politiķi, politisko partiju ielikteņi- netalantīgi, nesagatavoti, savtīgi, tāpēc viņus arī dēvē par ceturto sugu.

Vai šodien Latvijas politiķi ir talantīgāki kā nomenklatūras komunisti pirms 20 un vairāk gadiem? Nekas par to neliecina. Relatīvi ņemot, pie demokrātijas un salīdzinoši ar savu nacionālo  valsti tautai  tiek dotas daudz lielākas iespējas nekā bez savas valsts. Bet reāli tas nav noticis. Iespējas taču mums bija daudz vairāk nekā pirms tam Padomju Latvijas statusā bez valstiskās suverenitātes. Nav noticis tādēļ, ka vēsturiskās viensētas domāšanas veids ir pārnests uz politiskām partijām un valsts izglītības sistēmu. Viensētā var noslēpt savu slinkumu, muļķību, savtību, aprobežotību, neizglītotību, imunitātes trūkumu pret alkoholu, lišķību, draugu un radinieku ietekmi. Tādus, ar kompartijas biedra karti kabatā, agrāk norīkoja vadīt kolhozus. Cilvēki no tiem centās aizbraukt un aizbrauca. Tagad tādi paši ir politiskajās partijās pēc 1993.gada. Krīzes laikā viss izlīda uz āru. Kļuva  redzams, cik netalantīgi cilvēki ir valsts vadībā un reizē, cik tumsonīgi ir valsts iedzīvotāji, kuri nav izsvītrojuši  tos no vēlētāju biļeteniem. Kurā Eiropas valstī 21. gadsimtā vēl var atrast tautu, kas balsotu par partiju, kuras vadonis sludina, ka valsti var pārvaldīt kā firmu un ka amatos var likt lielākos kretīnus? Tikai ārkārtīgi tumsonīgi ļaudis ar viensētnieka domāšanu var sekot tādiem vadoņiem, balsot par viņu partijām. Tikpat neizglītoti žurnālisti var apjūsmot šos vadoņus un partijas, kā arī vēl apvainoties, ka krievi apsmej latviešus. Visos laikos maz spējīgus, mantkārīgus, korumpētus vadoņus apsmej. Šodien Āfrikas kontinenta ziemeļdaļas valstīs notiek pilsoņkara cīņas pret šādiem vadoņiem, viņu ģimenēm un līdzgaitniekiem.

Tagad parunāsim par to visu konkrētāk. Autors impērijas laikā strādāja flotē. Protams, tur arī partija norīkoja savus ielikteņus, tajā skaitā arī sliņķus, nejēgas, alkoholiķus, taču atšķirībā no kolhoziem, rūpnīcām un rajoniem, kur partiju ielikteņi parazitēja gadu desmitus, uz kuģiem tos ātri vien augšas bija spiesti atbrīvot no amatiem. Apkalpes locekļi par jūrā pavadīto laiku un paveikto darbu saņēma maz naudas,  un no tādiem kuģiem cilvēki vienkārši aizgāja, aizmuka, nozuda. Tieši tāpat kā tagad zūd apkalpe no mums, no kuģa, kuru sauc par Latvijas valsti. Impērijā kompartija bija spiesta nomainīt sliktus kuģa vadītājus ar labiem speciālistiem. Līdz ar to atjaunojās mikroklimats, auga izpeļņa un uzticība  vadītājiem, cilvēki atkal centās iekļūt apkalpē. Valstī diemžēl tā nenotiek. Tie paši no ceturtās sugas raujas tikt atpakaļ. No jūrniecības prakses varu teikt, ka vislielākās nejēdzības atklājas tad, kad, stājoties amatā, pareizi, stingri pieņēma lietas, pienākumus, saistības un materiālās vērtības. Man, kā vecākajam virsniekam, uz lielā bāzes kuģa, kura apkalpē bija 230 cilvēki, lietu pieņemšanai tika atvēlētas 3 diennaktis, nevis dienas. Tas tika uzsvērts, ka jābūt tādai veselībai, sagatavotībai un darba spējām, lai kā administrators un materiāli atbildīgā persona un kā dienesta priekšnieks pieņemtu dokumentāciju un daudzās materiālās vērtības, kā arī iepazītos ar apkalpi. Šeit izrādījās, ka mūsu tautā ar to pašdisciplīnu, atbildību un talantīgumu nav tik spoži, kā slavē grāmatās, avīzēs, žurnālos un skolās. Tiešais pierādījums un apliecinājums tam  ir reālā situācija Latvijā. Lai vairāk izprastu situāciju un to, kā strādā ceturtā suga, mēs tūliņ ar elektorātu, t.i., ar vēlētājiem, pieņemsim no 10.Saeimas lielo kuģi, ko esam apzīmējuši par Latvijas valsti. Kuģim pašreiz ir 20 gadi, uz komandtiltiņa 99 deputāti un kapteinis Solvita Āboltiņa. Zinām, ka šis komandtiltiņš ir jau atlaists, tam bija smieklīgi zema apkalpes uzticība, tikai 5-6%, tādēļ arī apkalpe nozūd un iekārtojas uz citiem kuģiem-valstīm.

Sākam pārbaudīt kuģi-valsti, domājot par to, ka mums reāli jāvada šī valsts-kuģis nākamajā laika posmā. Pirmais, ko pārbaudām, kādā stāvoklī tā ir, kad remontēts. Tas nozīmē-kādā stāvoklī Valsts Konstitūcija, vai atbilst dzīvei Eiropas Savienībā, NATO un globāli atvērtā ekonomikā.

Izrādās, ak, ārprāts, Valsts Konstitūcija nav izmainīta, reformēta, pielāgota 21.gadsimtam. Pilnīgs murgs! Pēc  20 gadiem mums kopš neatkarības atgūšanas  jāpieņem joprojām neremontēts kuģis, un tagad tas būs jādara tieši mums. Izbaram jūrnieku vārdiem visus slaistus, kas komandējuši Saeimu, – G.Daudzi, S.Āboltiņu, I.Ūdri, I.Emsi, J.Straumi-, pat labāk tos neatcerēties, nepieminēt. Saprotams, ka tas ir tikai sākums. Ja tas ir tik bēdīgs, tad priekšā jābūt lielam, milzīgam darbam, ko gadījuma ļaudis un sliņķi nav veikuši iepriekšējos gadu desmitos. Nomierināmies un paskatāmies, kas notiek apkārt. Lūk, Igaunija, atremontēta, Lietuva-saremontēta. Tuvumā šūpojas un laistās pavisam jaunizbūvētā Slovēnija. Valsts karogu tur uzvilka tikai 1992.gada 25.decembrī.

Pieņemam lietas tālāk! Kā ar uzticību komandtiltiņam, kā ar saskarsmi starp komandtiltiņu un tautu? Kā tauta var izmantot savu varu, lai atsauktu negodīgos, uzticību zaudējušos un izkurtējušos tautas kalpus? Izrādās, ka nav nekādas atgriezeniskās saites. Ja grib atlaist vienu kalpu, tad jāatlaiž viss komandtiltiņš, visa Saeima. Vienkārši briesmīgi, nekādas atbildības, nekādas elastības. Bet no komandtiltiņa tika pasludinātas strukturālās reformas. Ar viņiem tad arī bija jāiesāk, vajadzēja pasludināt struktūrreforma Nr.1-mažoritārās vēlēšanu sistēmas ieviešana valstī attiecībās 50:50 pret esošo proporcionālo sistēmu. Kauns 10.Saeimai, tāpat neko nav uzsākusi darīt vēlēšanu sistēmas uzlabošanā. Atkal mums jāveic tas, ko nav padarījušas iepriekšējās Saeimas. Līdzšinējo kuģa kapteini, 10.Saeimas priekšsēdētāju S.Āboltiņu par tādu nolaidību svītrojam turpmāk ārā no visiem vēlēšanu biļeteniem. Nav citas izejas Latvijai kā politiķus-invalīdus (tā šādus politiķus sauc Somijā) svītrot  no vēlēšanu biļeteniem. Partijās ir cilvēki, kuri raujas uz amatiem valsts pārvaldē, bet spēj tos pildīt tikai ar 5% uzticības rezultātu. Kur vēl stulbāk?

Pieņemsim kuģi tālāk! Efektīgs paņēmiens ir pajautāt vecbiedriem. Viņi stāsta, ka nauda  šūpojot kuģi. Īpaši naudas viļņus jūtot, kad atjaunojot komandtiltiņu. Virzību koriģē oligarhi, bagātnieki, bankas. Kā tad ar brīdinājuma līniju, kuru varam saukt arī par nulles deklarāciju? Neatrodam, tātad nav. Divdesmit gados nav pieņemta pat nulles deklarācija? Tas  nozīmē, ka komandtiltiņš ir nullēs pārvērties, ka nauda to dancina, ka uzticība tam 5 santīmi no 5% sauktā atlikuma. Jā, es teikšu, par ko mums tāds sods – arī nulles deklarācija jāpieņem?! Trakāk kā pēc ielikteņu-komunistu valdīšanas! Joprojām skolās māca tos melus, ka latvieši esot strādīgi. Valstī   krīze, bet komandtiltiņš ne uz ko nav spējīgs saspringt, saņemties un paveikt, kā to spēj citās valstīs. Mūsējais komandtiltiņš ir vājš vadītājs. Tas savukārt ietekmē tautu, padarot to mazskaitlīgāku. Par to arī uzjautrinās un priecājas impērijas aizstāvji.

10.Saeimas darbībā atklātas trīs neizdarības, taču lietu izskatīšana turpināsies, kuģī-Latvijas valstī vēl daudz neatklātu lietu.

Tātad Slovēnijā = +5,2% iedzīvotāju pieaugums,

Latvijā = -29,6%

Visā pasaulē skaitļi ir vissaprotamākā un objektīvākā valoda. Tie atsedz arī kvalitāti, tātad būtību. Tādēļ nedz politiķi, nedz viņus piesedzošie masu mediji Latvijā ar skaitļiem neko neargumentē. Ar to palīdzību mēs visi ieraugām, cik sapuvusi ir Latvijas lielā politika, cik vāja,  nepiemērota ir mūsu ceturtā suga.

2010. g. Ar Saeimas vēlēšanām aizsākās vismaz viens pozitīvs process. E.Repše, kā viens no grāvējiem – atteicās tajā piedalīties. Naudas komitejas rīcība ar E.Repši, Latvijas Bankas poltika ar E.Repši, naudas vākšana no iedzīvotājiem E.Repšes vārdā – tas viss strādāja uz iedzīvotāju samazināšanos Latvijā. E.Repšes aiziešana uzreiz veicināja balsu pieplūdi apvienībai Vienotība.

2011. gads ir tādā ziņā ražens. 10. Saeimas atlaišana, raidījuma noņemšana ar J.Domburu – tās ir labas lietas, jo tā ceturtā suga un tās apkalpotāji ir jau krietni iepuvuši – no tādiem ir jābēg.

Bet vislielāko farskomediju, jeb politisko superšovu redzējam sestdien 9. Jūlijā. Tas parādīja visu atpalicības spektru – mūsu uztveri, atmiņu, mācību un izglītības sistēmas kritumu.

Lasītāj, kad vēl redzēsim tādu ainu, kad 12-13 (1999 – 2011) gadus pirmā kursā nosēdējušies studenti, tā arī to nespēja nobeigt un ar visu dekānu – vadoni bija spiesti atzīties savā nespējā un padzīt paši sevi. Es apsveicu tos cilvēkus, kuriem vēl bija palikušas kaut kādas prāta spējas un jau sen bija pametuši TP. Prieks arī par jaunatnes pārstāvjiem, kuri rosināja mirušai organizācijai atzīt savu nāvi un līdz ar to nesaķēpāja sevi ar slimīgām, nepamatotām varas alkām. Tikai agrāk komunistu kongresos varēja ieraudzīt tik daudz cilvēku, kas negribēja un nespēja novērtēt reālos notikumus un līdz ar to akli sekoja saviem vadoņiem.  Bet galvenais, ka viņi vēl teica runas, vainojot citus savās neveiksmēs. Tā ir 1998. gada domāšana – pirmkursnieki! Un līdz ar to tas ir Latvijas bēdu stāsts, ka tik daudz cilvēku no deklarētās trīs bērnu programmas neko nespēj izdarīt un attīstīt – kā trūka bērnudārzu, tā trūkst to vēl vairāk tagad. Bet TP saukli par trim bērniem nomainīja uz trīszvaigžņu principu: nauda – vara – amati. Kā bij pirmā kursā, tā arī palika tādi pēc 12 gadiem, tikai iemācījās vēl apraudāt savu nespējnieku likteni. Somijā tādus politiķus klasificē kā invalīdus. Ceturtā suga un vēl invalīdi… No tādiem ir jāmūk. Un skaitļi, kas neraud kā TP, bet runā paši par sevi, atklāj visas neizdarības, nejēdzības, kampšanas, kretinizācijas. Paldies Augstākiem spēkiem, ka šis šovs ir beidzies!

Šī padome pieņem visus lēmumus. Formāli tā balstās uz koalīcijas līgumu. Latvijas valsts tika nozagta, izzagta korupcijas dēļ valsts pārvaldē. Tātad labējo partiju koalīcijas līgumi ir un paliek korupcijas līgumi. Balstoties uz tiem, tika nozagta Latvijas valsts, jo citu līgumu nebija. Savukārt valdošās labējās partijas balstās uz oligarhiem. Darbojoties pēc koalīcijas līgumiem, Latvija ir zaudējusi 800 000 cilvēkus 20 gados jeb 40 000 cilvēku gadā. Labējo partiju koalīcijas padome cīnījās pret KNAB iedibināšanu Latvijā, tā pretojās arī tautas skaitīšanas veikšanai, jo ar to atsedz esošās valsts pārvaldes un banku sistēmas iedibināto genocīdu pret valsts iedzīvotājiem, kuri ir spiesti pamest Latvijas valsti.

Saeima ar oligarhiskām, korumpētām partijām, ar to sastādītajām,  bezmērķīgajām valdībām no mazspējīgiem, nepiemērotiem  ministriem – partiju ielikteņiem, ar valdības un Latvijas bankas iedibināto privāto ārzemju banku virskundzību – dzīvokļu, mājokļu, māju un īpašumu konfiskāciju no Latvijas iedzīvotājiem, piedevām vēl ar visu parādu, nodokļu un saistību uzkraušanu, atstāšanu šiem īpašumus zaudējušajiem cilvēkiem  un ģimenēm konsekventi un neatvairāmi virza Latvijas valsti uz neapdzīvotību, sairšanu un izzušanu. Pie tam viss notiek likuma noteiktajā kārtībā, tie balstās uz naudas un bankas varu.

Tagad rit Latvijas valsts nozagšanas 2.posms. Okupācijas bankas atņem dzīvokļus, mājas, darbnīcas, fermas, veikaliņus, ražotnes. Nav Valsts  kredītbankas, kurā varētu pārkreditēties. Tāpat bija ASV no 1931.līdz 1933.gadam. Šobrīd latvieši ar visām ģimenēm spiesti doties ekonomiskā trimdā uz Angliju, Īriju, Skotiju, Zviedriju, Vāciju, Norvēģiju. Tajā pašā laikā valdību vada baņķieris V.Dombrovskis, bet otro varas pozīciju – Saeimas priekšsēdētāja S.Āboltiņa, abas amatpersonas, t.i., otrā un trešā, valstī ir no Jaunā laika partijas, kurā arī diemžēl nav prāta spēju.

Kas spiež latviešiem pamest valsti, kas liek pamest Saeimu? Kopš  1998. gada oktobra Latvijas Saeimas vadījuši un vada netalantīgi un šim amatam nepiemēroti cilvēki: Jānis Straume, Ingrīda Udre, Gundars Daudze, Solvita Āboltiņa. Šie cilvēki, manuprāt, nav izlasījuši nevienu grāmatu par kibernētiku, par pārvaldes un vadības principiem, par atgriezeniskās saites iedibināšanu un tās nozīmi vadības un sabiedriskajos procesos. Viņi neko nav apguvuši no Eiropas pieredzes (1960-1990) gadu periodā, kad rietumvalstīm bija tās pašas problēmas, kas Latvijai pēc 1991. gada. Viņi nav izlasījuši nevienu rietumu sociālo romānu, eseju, publikāciju, kā šo valstu ministri un parlamenta deputāti strādāja un strādā krīzes apstākļos rietumvalstīs. Latvijas Saeima neglābjami atpalikusi no Igaunijas parlamenta. Vēl līdz šim brīdim nav reformēta pat Konstitūcija, tas ir mūsu Satversme. Igaunija to izdarīja 1993.gadā.Tad viņi pieņēma arī nulles deklerāciju, bet 1998.gadā – lustrācijas likumu. Latvijas Saeima neko no šīm svarīgajām lietām nav izdarījusi, negatīvās sekas izpaužas ikdienā, cilvēkiem ir jābrauc projām no valsts. Briesmīgāk par visām  neizdarībām ir esošās valdības, 10. Saeimas vadītājas S.Āboltiņas, otrā cilvēka valstī, bezdarbība. Viņa nav pat sākusi  galveno struktūrreformu valstī – jauktās vēlēšanu sistēmas iedibināšanu Latvijā. Tāpēc turpmāk viņa jāizsvītro no visiem vēlēšanu sarakstiem, kā to savulaik mēs, vēlētāji, izdarījām ar I.Ūdri, kas bija beziniciatīvas un cinisma paraugs 8.Saeimā, pildot visu, ko lika A.Kalvīša valdība.

Divdesmit gados, t.i., vienas paaudzes laikā, raksta sākumā minētā latviešu nesagatavotība un muļķība ir realizējušās nacionālās valsts pārvaldē ar briesmīgu rezultātu – 800 000 iedzīvotāju zudumu no Latvijas teritorijas. Cilvēki mūk no Saeimas, no mūsu valsts pārvaldes izlases, kuru vada netalantīgi cilvēki, kura sastāv no cilvēkiem, kuri nezina latviešu valodu un varbūt ir ar 8-9 klašu izglītību, tajā pašā laikā no bērnudārza audzinātājām prasa augstāko līmeni.

Kad kārtējo reizi televizora ekrānā redzams kampšanas un kretīnisma sludinātājs A.Šķēle un vēl trakāk, kad parādās Parex glābējs I.Godmanis, tad pat mūsu mierīgās sievietes zaudē savaldību un daža jau met spilvenu televizoram. Tas ir signāls – ja tādi cilvēki ir pie varas tur, Rīgā, tad jākravā čemodāni un jābrauc prom.

Kad apzinīgākie un domājošākie izlasa manas grāmatas  ‘’Latvijas labad jeb grāmata mums visiem” 2.nodaļu ’’No pasaules prakses reformmākā”, tad saprot, cik maz patiešām un cik slikti veiktas reformas līdz šodienai. Ir skaidrs, ka vakardienas un šodienas vadībai ir jāpazūd no politiskās skatuves. Ja ne, paliek otra iespēja – braukt projām no savas valsts.

NRA 04.03.2011 sniedz interviju ar Valmieras teātra režisoru Oļģertu Kroderu. Jāteic, ka Latvijas atpalicību kopā ar politiķiem un skolotājiem veicinājuši arī visa ranga žurnālisti. Tagad, kad valstī daudzas norises novestas līdz absurdam, žurnālisti intervijām sāk dažreiz meklēt arī patiesi talantīgus cilvēkus, citādāk domājošus nekā tos, kas skatās seriālus, vadās no partiju vadoņu izteikumiem un populāru cilvēku uzstāšanās. Šoreiz tāds sirdsgudrs cilvēks tika intervēts. Arī žurnāliste nav uzdevusi dežūrjautājumus, bet gan sakarīgus, pat karmiskus jautājumus. Manuprāt, ir vērts tos apspriest.

Teātra vecmeistars atgādina, ka atšķirībā no daudziem šajā valstī, teātris nav pārdevies. Tas nozīmē, ka lielo teātru režisori, tāpat kā, piemēram, mūsu sporta izlašu treneri savās darba vietās ir nesalīdzināmi spējīgāki un talantīgāki nekā tie cilvēki, kas nonāk Saeimas deputātu, ministru, Latvijas valsts prezidenta, Latvijas Bankas prezidenta amatos. Ne velti vāji pārvaldītās valstīs ar zemu iedzīvotāju dzīves līmeni politiķus sauc par ceturto sugu – tikai ceturtie pēc spējām valsts iedzīvotāju klasifikācijā. Bet tādi vada valsti! Līdz ar to attiecīgi rezultāti. O.Kroders tos atzīmē, uztver kā degradāciju, bet kopā ar Rietumu civilizāciju – kā sairšanas procesu. Tad L.Rušeniece uzdod sakramentālo jautājumu: „Kāpēc tas ar mums notiek – ko esam izdarījuši nepareizi, kur kļūdījušies?” Cienījamais teātra maestro atbildes došanu uz šo jautājumu atstāj mums, lasītājiem, tas nozīmē arī man. Tā kā mūsu ceturtās sugas pārstāvji nespēj atbildēt, piedāvāju šo lietu izvērtēt no iepriekš presē neizmantota skatu punkta.

Līdz šim Latvijas valsts pārvaldē nav ievērota un izmantota ezotēriskā komponente, proti, astroloģija, enioloģija. Līdz ar Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu mēs šajā statusā tikām nofiksēti Visuma Informatīvajā Laukā. Atdalījāmies no sabrukušās impērijas un mūsu nācijai, tautai, valstij, teritorijai, tēlaini runājot, Visumā tika atvērts savs hologrāfiskais enerģijas apmaiņas rēķins. Mēdz saukt arī par karmas trauku. No šī brīža viss, ko izstaro mūsu teritorija un cilvēki – prieks, naids, agresijas, pateicības, grēksūdzes, lūgšanas, vēlmes, visa veida skaņu un domu enerģijas, vibrācijas un emocijas, tiek fiksētas un summētas Visumā. Visu, ko domājam, sastrādājam un izstarojam, ļoti ātri saņemam atpakaļ. Ir Ūdensvīra laikmets iestājies, līdz ar to karmiskās cēloņsakarības darbojas tiešāk un skaidrāk. Mēs esam nevis tas, ko ražojam, bet tas, ko izstarojam Kosmosā. Sociālekonomiskā valodā šī karmiskā likumsakarība skan šādi: „Tautas noskaņojums valstī ir svarīgāks par kopprodukta pieaugumu”. Šo principu izmantoja vācu labklājības valsts izveidošanai un kopš Erharda laikiem ievēro visi Vācijas kancleri. Turpretim Latvijā neko no tā nezin un nevienā skolā nemāca. Tā ir liela kļūda, kas nāk no ceturtās sugas. To veicina arī mūsu mīti, ka esam strādīga tauta. Nedz vairs strādīga un kopš 20.gs. 60.gadiem nedz vairs zinātkāra. Mācoties Krievijā es zināju un zinu daudz vairāk par Latviju nekā tie, kas mācās un mācījās Latvijā. Tādēļ arī Igaunija ir mums priekšā un tagad arī Lietuva apsteidz.

Vispirms jau tas notiek ezotēriskā jeb kosmiskā līmenī. Piemēram, Tallinā uzstājas inteliģentais Igaunijas prezidents T.Ilvess. Prieks klausīties, no Igaunijas nāk labs starojums. Rīgā TV uzstājas nezin no kurienes 9.Saeimā vadošās TP atrastais un zvēru dārzā izvēlētais Latvijas prezidents V.Zatlers. Viņš pats ir apmulsis un jautā, kas es esmu. Tauta par viņu smejas, apsmej, strīdas, lamā tos, kas viņu izvēlējās un iebalsoja. Opozīcija, savukārt, piedāvāja bijušo kompartijas sekretāru par Latvijas prezidentu. Tas viss 21.gadsimtā! Attiecīgi arī Visumā no Latvijas izstarojas ļoti daudz negatīvas enerģijas. Atbilde nebija ilgi jāgaida. Negatīvais starojums ātri materializējās un atnāca atpakaļ: Godmanis-Parex-parādi. Lūk, tā ir viena no atbildēm žurnālistei par to, kas izdarīts nepareizi. Šī nav vienīgā ezotēriskās likumsakarība, ko mūsu valsts un tauta nepilda, bet tās visas vienā rakstā aprakstīt nav iespējams. Ja tās pildītu un uzturētu, būtu tā, kā to vēlas žurnāliste: ”Es gribētu arī iemeslu dzīvot ar prieku, nevis iznīcīgas nolemtības sajūtu.” Līdz šim mēs savus kosmiskos uzdevumus, savu sūtību nepildām. Teātra un dzīves veterāns par visu nošausminās un pamatoti. Citu tautu vēsturē ir bijis, ka pienāk brīdis, kad spēj patiesi paraudzīties uz sevi it kā no malas, pēkšņi un beidzot ieraudzīt, apjaust ar sevi notiekošo, iekšēji dziļi nošausmināties un tad sākt meklēt cilvēkus un risinājumus, kā no tā visa izkļūt. Tad visa tauta, nācija, kā tautā saka, saņemas. Tā notika ar ASV indiāņiem 20.gs. pēdējos 30 gados. Tā saņēmās ķīnieši, jo 19.gs. viņu valsts vairakkārt bija uz sairuma robežas. Tādēļ O.Kroders nav ne vecs, ne pesimistisks, bet gan ļoti reāls un talantīgs. Proti, izmantojot savu dzīves pieredzi, talantu un askētismu sadzīvē kā labas uzskates un prāta asināšanas līdzekli, viņš iestudē oriģināllugas, lai ar tām palīdzētu pateikt, ka šodien latvieši ir īpaši deģenerējušies. Viņš aicina patiesi un reāli paskatīties uz sevi un uz valstī notiekošo no malas. Citādi jau nevar apturēt kritienu. Ne jau velti šeit žurnāliste jautā: „Varam vēl attapties?” Vecmeistars domājot, ka ir par vēlu, bet es domāju, ka Latviju var vēl ielikt pareizās sliedēs.

Lai to izdarītu jāparok vēl dziļāk – jānolaižas līdz konkrētam cilvēkam. Te nonākam līdz raksturam. Vai tiešām ir tā kā secina O.Kroders: „Latvieši ir īpaši deģenerējušies… Domāju, ka tas ir latviešu raksturs jeb latvieši ir tendēti uz kaut ko māksliniecisku. Latvieši ir mākslinieki, bet līdz ar to praktiskajā dzīvē sanāk bišķi šķībi…” Īstenība ir daudz bīstamāka. Ir notikusi mutācija tautas raksturā, turklāt uz slikto pusi. Pirmkārt – par to liecina plaukstošais nepotisms; otrkārt – ne skolās, ne augstskolās nemāca meklēt un atšķirt kompetentu sagatavotu cilvēku no populāra cilvēka, no skandaloza, no masu medijiem pazīstama un partijām pietuvināta cilvēka; treškārt – nodarbes koros un tautas dejās formē pasīvu raksturu, neattīsta iniciatīvas; ceturtkārt – valstī tiek kultivēta šovkultūra, kas pamazām pazemina valstī domāšanas līmeni; piektkārt – valstī 88-92% iedzīvotāju ir manipulējami un reklāmpaklausīgi: pēc aicinājuma joņo uz Jūrmalu, laukiem vai lielveikalu, pie tam Saeimas deputāti un ministri visiem pa priekšu; sestkārt – tautai ļoti slikta atmiņa – pēc 3-6 mēnešiem vairs neatceras par ko balsojuši.

To apstiprināja 10.Saeimas vēlēšanas, proti, daļa tautas ir tālu atpakaļ atsviesta, jo politiķi ir netalantīgi pēc definīcijas. Bet lai pārliecinātos salīdzināsim ar sporta treneriem. Latvijas valsts hokeja izlase, pieņemsim, tāpat kā valsts likumdevēju izlase sakomplektēta pēc partiju principa. Skan Latvijas valsts himna un šī valsts hokeja izlase tradicionāli nostājušies pirms mača laukumā. Bet, lūk, tur ierindā viens pilnā ekipējumā, bet bez slidām. Nu neesot vēl iemācījies slidot, toties labs cilvēks un savā vidē arī diezgan populārs esot. Viens no izlases treneriem nākot no Latgales un ielicis viņu savā aizsargu pārī, lai tur tāpat bez slidām darbojas. Tāpat vien, apsmieklam. 2010.gada novembrī skan Latvijas valsts himna un 10.Saeima – Latvijas valsts izlase – uzsāk savu darbību. Tur, lūk, ierindā tas pats, kurš bez slidām, pareizāk, bez valsts valodas. Arī tāpat vien, lai visi pasmietos!

Tādu virzīt varētu vēl Hruščova laikā, 50 gadus atpakaļ. Tā ir īsta deģenerācija, muļķa laišana, kas nāk no Latgales komandiera. Cik negatīvās enerģijas izstarojās no mums! Pasarg, Dievs, tādam komandierim vēl uzticēt valdības veidošanu. Ak, Māra Latgale, kādi tev gadās dēli!

10.Saeimas priekšvēlēšanu periodā presē sāka ņirbēt Rīgas Domes otrā persona. Tā pati, kas bija devusi solījumu nostrādāt RD 4 gadus, bet uz jauno Saeimu grib un valdību grib vadīt. Protams, viņš atceras, ka neviens neko neatceras jeb Krodera vārdiem, deģenerējušies. Žurnālisti rāda kā jaunais kandidāts hanteles cilā. Būtu saprotams, ja parādītu, kā viņš, piemēram, ASV Kongresa bibliotēkā studē Federālo Pasta likumu, lai pēc tam optimizētu mazās Latvijas valsts pasta sistēmu pēc ASV parauga. Bet rāda hanteles! Atkal tie paši 20.gs. 60.gadi, atkal politiķi ar 50 gadu nobīdi. Diemžēl Kroderpapam ir taisnība – pat gados jauneklīgie latvieši ir deģenerējušies. Šo bildi viņš ielicis reālos, patiesos rāmjos. Tas visiem mums ir acu priekšā. Bet mēs, turpinot rakstu nākamreiz, sāksim likt Latviju uz sliedēm un pārmijām, kas novirza no sairuma.

Secinājumi:

1. Ja Latvijā pēc 1991.gada būtu tikpat laba valsts pārvalde kā Dānijā un Slovēnijā, tad mums tagad būtu 2,85 milj. iedzīvotāju. Tā būtu cita valsts – ar daudzām jaunām skolām, slimnīcām, autobusu maršrutiem un aktīvu slodzi visās dzelzceļa līnijās.
2. Bijusī sociālisma nometnes sastāvdaļa Slovēnija ar komunistisko pārvaldi, kļūstot par neatkarīgu valsti uzreiz sasniedza daudz labākus rezultātus nekā Latvija. 2001.gadā Latvijā viesojās Slovēnijas prezidents. Žurnālisti par Slovēniju, izņemot ceļojumu aprakstus, neko neraksta. Un viņu saimnieki pat aizliedzot to darīt, jo tur ir daudz efektīgāka nekā Latvijā finansu un banku sistēma, atbildīga valsts pārvalde un IKP uz 1 cilvēku ir 1,8 reizes augstāks nekā Latvijā. Par to jau tiešām labāk klusēt. Tas atbilst vidēja Latvijas Universitātes absolventa līmenim, un tradīcijām – neapgūt, pat nepieminēt pasaules prakses labākos piemērus.

Tagad pāriesim pie konkrētām lietām, kādēļ tad tik ļoti atpaliekam no jauniņās Slovēnijas. Lai patiešām izprastu, sāksim no pamatu pamatiem. Būtība: vidējs latvietis kā tipiskas konservatīvas zemnieku tautas pārstāvis kļūstot Latvijā par studentu un vēlāk par skolotāju, pasniedzēju, direktoru, profesoru, politiķi, žurnālistu, redaktoru, paliek nezinātkārs un slinks, līdz ar to bezatbildīgs, saistības un solījumus nepildošs, attīstību neveicinošs un krīzi izraisošs. Šie bijušie zemnieki un zemnieku izcelsmes indivīdi minētos amatos nav pat spējīgi, kad to pieprasa situācija, nostrādāt tā kā zemnieki strādā siena laikā – no ausmas līdz tumsai. Viņu ģimenes ar tādu pašu zemnieku privātīpašniecisko psiholoģiju tikai pastiprina un selekcionē minētās negatīvās izpausmes.

Atcerēsimies ASV prezidentu Franklinu Ruzveltu. 1932.gadā novembrī viņš vēlēšanās uzvarēja ar pasludināto „Jauno kursu”, bet amatā stājās tikai 04.03.1933. Vai varam iedomāties, ka amerikānis F.Rūzvelts nākot augstākā valsts amatā un viņa Demokrātiskā partija nepieminētu  vēlēšanās izsludināto „Jauno kursu” (kas, pēc tā realizēšanas, sekmīgi izveda Ameriku no šausmīgās krīzes)? Latvijā  04.10.1998 Saeimas vēlēšanās ar „3 bērnu programmu” uzvarēja Tautas partija. Kad pēc 9 mēnešiem 1999.gada jūlijā latvietis Andris Šķēle kā Tautas partijas vadītājs un vēlēšanu uzvarētājs stājās valdības vadībā (jau trešo reiz!), tad nemaz PAT NEIEMINĒJĀS par 3 bērnu programmu! Ja būtu kaut vāji izteikta  atbildības sajūta par vēlēšanu solījumiem, TP uz šo laiku jau bija jāizstrādā vismaz kādas četras apakšprogrammas. Trīs bērnu programmai savā būtībā bija jābūt valsts labklājības programmai.

Tā vietā A.Šķēle ar savu padomnieku Jurģi Liepnieku kā programmu uzvelk TP un līdz ar to valdības karogmastā savu 29 miljonu vekseli! Tādu bezkaunību un plānprātību vēl neviena politiskā partija pasaulē, šķiet, nebija demonstrējusi. Visi žurnālisti un redaktori klusēja.

Un ko TP biedri?! TP sievietēm kā bērnu mātēm un atbildīgākām būtnēm, vajadzēja no kauna vai zemē ielīst, ka 3 bērnu programmas vietā tiek rādīts priekšnieka vekselis. Bet nekā! Visas taču nākušas pēc amatiem un jebkuru muļķību atbalstīja. Tā jau saucās tēviņu kultūra. Un pat sievietes politiķes to aktīvi piekopa. Visaktīvāk un dedzīgāk, protams,  tautpartijietes.

Kā būtu, ja TP un vispār labējo partiju koalīcijā toreiz būtu radušās kaut kādas prāta spējas, sāktu meklēt un algot lietpratējus un izstrādātu 3 bērnu programmu? Sākot to realizēt, atklātos, ka ar esošo finansu sistēmu un Latvijas bankas politiku nekādu labklājības valsti šeit nevar izveidot, būtu saprotams, ka pilnībā jānomaina Latvijas Bankas vadība, jāveic sagatavošanas priekšdarbi, jādevalvē lats, jāattīsta normāla kreditēšana, ražošana un līdz ar to jārada apstākļi 3 bērniem vidējā ģimenē. Tā visa vietā bija A.Šķēles vekselis, A.Kalvītis kā garants trekniem gadiem, aicinājums uz kredītu ņemšanu un krišana SVF gūstā.

Nāca laiks, kad valstī valdīja trīs dakteri, bet, lai beidzot sakārtotu medicīnas nozari, tādu prāta spēju viņiem nebija. Ja dakteris J.Birks kā Rīgas mērs, dakteris G.Daudze kā Saeimas priekšsēdētājs un dakteris V.Zatlers, Latvijas prezidents, būtu vienreiz sanākuši kopā un paši pastrādājuši kā zemnieki siena laikā 2-3 nedēļas pa 12-14 stundām, ņemot palīgā ministrus, finansistus, galvenos ārstus u.c., tad kaut cik būtu cerības savest valstī kārtībā veselības aprūpes sistēmu. Pasaules praksē – Singapūrā, Somijā, Čīlē Vācijā tā notika. Jāšaubās, vai mūsu minētie trīs dakteri to zina. Ja jau zinātu, tad darītu. Viņi jau arī nepilda pašu pirmo labas pārvaldības bausli – sameklē padomniekus gudrākus par sevi! Zemniektautai tāda īpašība, diemžēl, nav izteikta.

Piemēram, L.Muktupāvela 15.01.2011. „Dienā” savā rakstā „Karaliene meklē karalieni” vēlreiz atgādina, ka Latvijā trūkst vīriešu laulībām. Neviena sieviete Latvijā, lai cik izglītota un augstā amatā būtu, nav spējīga pateikt, ka vīriešu trūkums, iztrūkums radies arī no daudzo sieviešu nepareizajām darbībām, bet vēl vairāk – no ilgstošām neizdarībām un bezdarbībām.

Latviešu „veču” trūkumam pamats tika ielikts 20.gs. 60.gados, proti, uzsākta negatīva selekcija. Uz pedagoģijas mācību iestādēm pārsvarā devās tie, kas netika citur. Tie, kas skolā bija rātni, nemanāmi, paklausīgi, mazspējīgi, pussekmīgi, bailīgi, salīda pedagoģijā. Tādas bija pedagoģijas studentes, kad es mācījos 60.gados un par viņām stāstīja anekdotes, un tādas pašas bija 80.gados, kad otrreiz studēju. Viņas nekas neinteresēja, viņas nelasīja sociālos romānus, kur bija aprakstītas kapitālisma nedienas un krīzes, nelasīja biezos krievu literatūras žurnālus, kur stāstīja par citās valstīs notiekošām reformām, modernizācijām un ar tām saistītām grūtībām, cilvēku ciešanām un pārdzīvojumiem. Pedagoģijas studenti neklausījās rietumu radio pārraides, pat baidījās no tām. No kurienes tad lai būtu zināšanas, drosme, domdarbības, spējas pretoties muļķībām un stulbiem ielikteņiem un aktīvi reaģēt uz pareiziem izaicinājumiem, balstoties uz notikumiem citās valstīs un tautās? Tikai speciālists var sagatavot speciālistu, tāpat arī tikai personība var izaudzināt personību. Šo aksiomu zina jebkurš izņemot pedagogus un pasniedzējus. Cilvēkam parasti vajadzīgas divas veiksmes. Pirmo reizi – paveikties ar vecākiem, otro reizi – ar skolotājiem. Skolotāji un pasniedzēji savā nospiedošā vairākumā Latvijā taču ir sievietes! Audzināšanas kļūdu sekas ir briesmīgas, pat katastrofālas. Lūk, tieši šeit aizsākas puiku, pusaudžu – nākamo Latvijas „veču” degradācija. L.Muktupāvela par to nerunā.  Viss sākas ar skolām un turpinās augstskolās – tur nav personību, nav bijis un joprojām nav disidentu un citādi domājošo.  Līdz ar to nav valstsvīru, neatkarīgo Saeimas deputātu. Līdz ar to nav neatkarīgas un attīstītas tautsaimniecības, kur Latvijas „večiem” strādāt. Līdz ar to izzūd un nav vairs pašu „veču”, kā to atzīst L.Muktupāvela.

Sievietes ir pārņēmušas skolas – tas no enioloģijas zinātnes viedokļa ir briesmīgi. Vēl briesmīgāk, ka tādas pašas nesagatavotas sievietes ir pārņēmušas žurnālu un avīžu redakcijas. Līdz ar to nav nekādu spēju pretoties vīriešu muļķībām un spiedienam.

Savukārt vīrieši līdz šim visā pasaulē nemitīgi iznīcina savu sugu, pēc tam arī citus.  Tas arī notiek Latvijā. Rīgas veči pirmkārt iznīcina lauku večus. Un sievietes to visu sekmē.

Jā, vīrieši – zem tā daudzi parakstītos – ir briesmīgi. Bet sievietes savās izdarībās un nepildot savu sūtību, arī ir diezgan briesmīgas. Ar tādu cilvēkmateriāla kvalitāti valstij nav perspektīvu noturēties globālos procesos.

Tagad daži piemēri kā tas briesmīgums izpaužas. 23.11.2004 TV raidījumā „Skats no malas” žurnāliste S.Benfelde paziņoja briesmīgu patiesību. Viņa teica: „…valstī ir verdzība. Darba ņēmēji ir beztiesīgi attiecībā pret darba devējiem. Darbā pieņem uz beztiesiskiem noteikumiem…” Lūk, kas pazudina, iznīcina vīriešus, izputina ģimenes. Runa bija un ir par privāto sektoru, kur bieži nemaksā algas, nesamaksā par padarīto, strādā par vēdera tiesu, lai nenomirtu. S.Benfelde jau tā bija nokavējusies ar šo ziņojumu par 6-8 gadiem.  Ja toreiz žurnālistēm, redaktorēm, ekonomikas, ģeogrāfijas un vēstures skolotājām, skolu direktorēm būtu bijis kaut kāda atbildības sajūta un kripatiņa iniciatīvas, tad pēc tāda paziņojuma bija jāsāk plaša apsekošana, izmeklēšana savos pagastos, pilsētiņās un skolēnu vecāku vidēs.  Simtiem tūkstoši cilvēku taču ir un tiek apkrāpti meža darbos, celtniecībā, lauksaimniecībā, tirdzniecības un ēdināšanas iestādēs. Krāpnieki braukā džipos, apkārtējie spiesti emigrēt.

Šodien mūsu sievietes izturas vēl briesmīgāk. Viņas nezin, neko pašas nav lasījušas, ne padomju impērijas laikos, ne tagad par krīzēm, par to kā valdības un valstsvīri rietumos, Dienvidkorejā, Singapūrā gadiem strādāja 14-18 stundas diennaktī. Neviena skolotāja arī skolā nav mācījusi, ka ASV prezidents Dž.Karters ar savu meitu un znotu strādāja 20 stundas diennaktī par ko padomju prese viņus apsmēja. Tā vietā Latvijas  sievietes tagad sveic cilvēku, kurš 12 gadus pēc kārtas bijis Saeimā – laikā, kurā valsts pazaudējusi ekonomisko neatkarību. Tā vietā lai prasītu, kur ir izstrādātais valsts sociālekonomiskais attīstības modelis, kas ir paveikts šajos pēdējos 12 gados, kāds ir ieguldījums valsts attīstībā un dzīves līmeņa celšanā, Latvijas sievietes tikai savā nodabā dungo līdzi un slavina bezdarbību politikā. Savukārt, L.Muktupāvela slavē šādas sievietes, vēl dēvējot par karalienēm, bet sēro, ka nav viņām Latvijā veču. Ar tādiem deputātiem, tādiem vīriešiem, kas aizņem valstsvīra amatu un neko nedara, Latvijas veči ir spiesti pamest Latviju. Ziemassvētkos pie datora skaipā raudāja daudzas ar emigrāciju šķirtās Latvijas ģimenes. To ir sekmējuši valstsvīri, t.sk., Pauls, Peters, Putniņš, tie, kas par viņiem balsoja, un tie, kas turpina slavēt. Tāda ir Latvijas sieviešu būtība – nav nekādu valstisko emanāciju un vēl pašas savā starpā ķildojas.  Aicinu visas „karalienes” un viņu apdziedātājas saskatīt briesmīgo patiesību – visapkārt ir ne tikai briesmoņi, bet arī briesmones.

To, ka vecie politiķi kļuvuši par bremzēm, par barikādēm. 14.janvāra raidījumā kaut cik valsts attīstības virzienā domāja tikai TP pametušais U.Pīlens. 21.janvāra raidījumā pārāka par visiem bija pārējiem bija A.Petropavlovska. Viņa runāja par Latvijas dziedināšanu un izvešanu no krīzes. Pārējie: I.Godmanis, A.Kalvītis, O.Rubenis, E.Inkēns, Ģ.V.Kristovskis kārtējo reizi skaitīja vienas un tās pašas mantras, kas no viņiem dzirdamas kopš 2004.gada – pie mums ir demokrātija, mums ir sava valsts, mēs esam bagāti, mēs esam ES un NATO dalībvalsts.

Senajā Romā arī bija demokrātija – Romas patriciešiem. Tādēļ tik kvēli viņi to sludināja. Un Latvijas Televīzija piedalīties un uzstāties aicina tikai kādus 5-10 vienus un tos pašus patriciešus.  Valsts ūdensgalvā Rīgā ar visiem valsts pārvaldes amatiem un privilēģijām ir radīta valsts patēriņa demokrātija, ko arī šajā raidījumā slavināja. Tādēļ A.Petropavlovska nepiekrita, ka Latvija ir demokrātiska valsts. Nav taču pašas būtiskākās demokrātijas parādības – atgriezeniskās saites starp varu un sabiedrību! Tādas nav arī starp Rīgu un reģioniem, jo nav definēta reģionu attīstība un noteikumi. Tādēļ arī šajos TV raidījumos nebija Latgales, Sēlijas un citu reģionu pārstāvju. Tie taču nav patricieši!

Latvijas Radio (LR) un Latvijas Televīzija (LTV) ir tikpat zemā līmenī kā politiskās partijas. M.Fridrihsone jau noformulēja aksiomu, ka vadošām partijām nav vajadzīgi intelektuāļi. Arī LTV un LR nesekmē intelekta koncentrāciju – nemeklē un neaicina cilvēkus, kas formulētu izeju no krīzes. LTV un LR pat neizmainīja savas programmas, lai strādātu krīzes pārvarēšanas virzienā. Joprojām netiek dots vārds reģioniem, atpalikušiem novadiem. Tiek strādāts tikai ar Rīgas patriciešiem. Krievu cilvēkus visus neatkarības 20 gadus neaicina uzstāties un kur nu vēl krīzes laikā. Par kādu demokrātiju iet runa? Par patriciešu, protams. Reģionu ļaudis var braukt projām, un tas esot liels demokrātijas sasniegums.

Pagaidām tikai divi cilvēki valstī – U.Pīlens un A.Petropavlovska aicina iet pārbaudīto un praksē atzīto krīzes pārvarēšanas ceļu un līdz ar to iziet no krīzes. Neviena politiskā partija uz to nav spējīga un to arī nedarīs. LTV un LR arī nav tādu prāta spēju, lai ietu pa šo ceļu. Kas atliek? Braukt prom.

Lai tā notiktu, jau esošās tautā zemo instinktu vibrācijas, kas nāk no Padomju impērijas laikiem,  bija jāpastiprina un vēl jāiekultivē Rietumu civilizācijas negatīvās īpašības. Pēc 20 gadiem kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas brīvvalstī iestājās dziļa uzticības un smaga finanšu ekonomiskā krīze. Divdesmit gados var gan uzplaukt, gan nogrimt. Piemēram, 1970-1990.g. Norvēģija apguva naftas ieguvi savos Ziemeļjūras ūdeņos un kļuva par labklājības paraugvalsti pasaulē. Norvēģijas parlaments un valdības nebija uzpērkami un Norvēģijas valsts netika nozagta.  Naftas ieguve un pārstrāde, neskatoties uz milzīgo spiedienu un piedāvājumiem, palika valsts īpašumā un kontrolē. Norvēģija uzplauka. Nekas tamlīdzīgs nebūtu un nav iespējams Latvijā, jo sevišķi pie esošās vēlēšanu sistēmas un Satversmes.

Savukārt ar naftu bagātā OPEC kluba dalībniece Nigērija 1980-2000.g. pilnīgi pārvērtās par antisociālu, kriminālu valsti ar milzīgu noslāņošanos un vardarbību. Toties 1991.g. nogalē jaunizveidotā Slovēnijas valsts ar 1,9 miljoniem iedzīvotāju uzreiz sāka demonstrēt labu valsts pārvaldi un nesalīdzināmi labāku nekā Latvijā banku un finanšu sistēmu. Nepagāja ne 20 gadi, kad Slovēnijā 01.01.2007 jau pārgāja uz eiro, bet kopprodukts uz vienu iedzīvotāju tagad ir divreiz lielāks nekā Latvijā. Iedzīvotāju skaits 2010.g. jau sasniedzis 2 miljonus jeb 5,263 % pieaugums 18 gados.

Kādēļ tik ļoti pozitīvā nozīmē Slovēnija atšķiras no Latvijas un tik tālu jau izrāvusies priekšā? Tādēļ, ka tur, pretēji Latvijai, ir izceltas, attīstītas un nostiprinātas tautas pozitīvās īpašības. Vispirms jau Slovēnijas valsts prezidents pirmajos 10 gados Milans Kučans un Slovēnijas valsts bankas prezidents bija nesalīdzināmi labāki valstsvīri nekā šīs mūsu amatpersonas Latvijā. Viņi strādāja tikai Slovēnijas valstij, savai tautai. Tādēļ starptautiskās organizācijas viņus nelielīja, bet E.Repši lielīja.

No turīgās, harmoniskās eiro zonas valsts Slovēnijas pāriesim pie mūsu problēmām.  Lielās, dziļās pamatproblēmas, kuru dēļ aiz Rīgas reģiona robežām nav pietiekamas attīstības, nemaz nav nosauktas. Neviena Saeima, valdība vai politiskā partija vai žurnālisti tās nespēj noformulēt, līdz ar to paši veicina krīzi un atpalicību.

1. Sociālantropoloģiskais līmenis.

Latvijas valsts ar valdošo pamatnāciju, zemnieku tautas mentalitāti un tās demokrātiski ievēlēto nacionālo valsts pārvaldes sistēmu divdesmit brīvības gados (1991-2011) vēl arvien nav spējuši pāriet no kādreiz bijušiem zirgu staļļiem ar 20 zirgiem uz traktoriem ar 20 zirgspēkiem. Zemnieku tautai lauksaimniecības valstī būt bez sava jeb lēti nopērkama un pieejama vilcējspēka nozīmē iznīkšanu. Šodienas situācijā tas nozīmē emigrēt, pamest laukus. Nav vilcējspēka lauvas – ne vairs zirgu, ne vēl savu traktoru, ne arī naudas importa vilcējspēka iegādei. Zirgi auga paši no sevis, no tautas un kora dziesmām. Traktori paši neaug, vajag smadzenes un efektīvu nacionālo banku sistēmu, tādu, piemēram, kā Slovēnijai, kur 1 USD līdzinājās 200 tolariem. Bet traktoru ražošanas līmeņu smadzeņu jau 20 gadus nav ne Saeimā, ne Ministru Kabinetā, ne Latvijas Bankā. Savukārt koloniālās un okupācijas komercbankas nekādu traktoru ražošanu Latvijā nesekmēs un nepieļaus. Pierādījums – pēdējie 20 gadi Latvijā.

1. Izglītības līmenis.

Zemnieku tautai raksturīgā mentalitāte neizceļas ar zinātkāri un izzināšanas čaklumu. Tādēļ pēdējie 30 gadi impērijā (1960-1990) pagāja tukšgaitā. Latvijas PSRS skolas un augstskolas, kā arī ZI, ZA, KB, kur strādāja un valdīja latvieši, galīgi neapguva to, kas Rietumu saimniecības sistēmā, Rietumvācijā, Dānijā un Skandināvijā notika 1960-1990.g. Tādēļ sākot ar 1993.g. Saeimas deputāti un ministri bija kā baltas tukšas lapas. Viņi 1991-1993.g. sāka darboties tāpat kā komunisti 1945.g. – kā baltas lapas, nezinot un ignorējot iepriekšējos notikumus, sasniegumus un vēsturi.

1. Ezotērikas līmenis.

Ja ir sava valsts, tad obligāti jāievēro kosmiskās likumsakarības, ezotēriskie jeb nedefinētie likumi. Šeit bija un ir pilnīgs vakuums.  Pēc neadekvātās un postošās naudas reformas 1:200 1993.gadā tikai ezotēriski ļoti neizglītoti cilvēki varēja balsot un iecelt amatos bijušos naudas komitejas locekļus, kas ezotēriskā līmenī turpināja graut Latviju. Tikai cilvēki bez jebkādām ezotēriskām zināšanām 2010.g. oktobrī varēja balsot par apvienību PLL. No astroloģiskā viedokļa tas bija tikpat bezcerīgi un smieklīgi, kā no Vanšu tilta pašas augšas bērt no maisiem zāģu skaidas, lai izmainītu Daugavas plūdumu. Vēl briesmīgāk, ka biznesmeņiem arī nav nekādas ezotēriskās izpratnes un viņi deva naudu šādam smieklīgam pasākumam.

1. Valstiskuma līmenis.

Satversme nepieprasa iedibināt valstī galveno un pašu svarīgāko jebkuras sociālekonomiskās pārvaldes sistēmas elementu – atgriezenisko saiti. Līdz ar to nepieprasa definēt, nospraust valsts attīstības un virzības kursu, tā noturēšanu, atskaiti par paveikto un kļūdu analīzi. Līdz ar to uz valsts komandtiltiņa nonāk gadījuma ļaudis, jo ne par ko nav jāatskaitās, nav atbildības par valsts attīstību.

Sekas: Latvijā nav valsts emanāciju, nav valsts izjūtas. Tās nav skolās un augstskolās, nav sievietēs, kora dziedātājos un dejotājos. Kā padomju laikos viņi cenšas paveikt visu darba laikā – dejot, dziedāt, šovot, sportot, komponēt. 2011.g jaunums – spožs paraugs valsts emanāciju trūkumam. 12 gadus pēc kārtas bijušais 7.,8.,9. Saeimas deputāts svin 75 dzīves gadus.  Un ne mazākās atskaites, ko 12 gadus paveicis kā valstsvīrs, kādēļ nav izstrādājis valsts sociālekonomisko attīstības modeli, kādēļ piedalījies visādu muļķīgu lēmumu pieņemšanā.

Un ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu, ka valsts dziļā krīzē, ka daudziem jāpamet Latvija, ka Rīga parazitē uz reģionu rēķina un ka nav pat ieviesta elementāra lieta – nulles deklarācija. Jubilārs un visi līdzskrējēji spilgti kārtējo reizi apliecina, cik tālu Latvijas valsts pārvalde atpaliek no citām valstīm,  piemēram, sakārtotās Slovēnijas.